Melnkalnes Vidienes Kanjonu Valdzinājums

Pievienots sadaļā: Melnkalne | 0

17. augusts. No rīta mostamies jau laiskāk, vakardienas pārgājiens atstājis guruma pēdas lielākai daļai dalībnieku. Bet ar visu to ap 9:00 esam pabrokastojuši, savākuši mantas un gatavi tālākam ceļam. Ciemā uzpildām degvielu un uz priekšu (dīzeļdegviela maksā 0,95 eur).

Pirms 11:00 esam atkal dabas radīto brīnumu vietā – Čurevac. Te stāvvietu pieskata pārvaldnieks un jāuzrāda Durmitora parka biļetes. No stāvvietas jau ir iespaidīga ainava.

Skatu vieta

Nedaudz paejot pa taku, atklājas skats no augšas uz 1 km dziļo “gravu”, kas ir pārsteiguma vērts arī pieredzējušiem ceļotājiem. Žēl gan, ka no mūsējiem kādu pusstundu ilgo kāpienu veicam tikai trijatā. Var jau būt, ka pēc Bobotov Kuk virsotnes šis skats ir mazvērtīgāks, taču palikšu pie savas pārliecības, ka šie dabas skati ir neatkārtojami un nesalīdzināmi. Šajā aprakstā varu tikai parādīt plakanas bildes, bet lietpratēji sapratīs, kas slēpjas dziļāk.

Virsotnē

Tētis

Skatu vietas augšā satiekam arī vakar satikto franču ģimeni ar pāris mēnešu veco bērniņu. Vakar viņi gan nekāpa pašā virsotnē, taču līdz ledus alai bija tikuši un šodien viņi te jau ir pirms mums. Forša ģimenīte.

Jaunā ģimene

Nākošais apskates objekts ir daudzos bukletos redzētais Taras tilts. Sens arhitektūras meistardarbs.

Igors un Edgars

Apkārt te rosās dučiem suvenīru tirgotāju, kas piedāvā vietējos labumus par ļoti pieņemamām cenām. Mūsu uzmanību gan vairāk piesaista zip line pārbrauciens pāri Taras upei. Vienā pusē tiltam ir īsāks un straujāks pārbrauciens (10€), otrā pusē krietni garāks, bet lēnāks (20€). Novērtējot, ka adrenalīna gūšanai tā nav piemērots neviens, nokaulējam cenu uz 15€. Tā kā pārskatāmā nākotnē diez vai šeit atgriezīsimies, būtu grēks neizmantot iespēju baudīt skatu uz vienu no dižākajām Melnkalnes upēm – Taru – karājoties trosē virs tās. Pasākums arī atgriež mūs optimistiskākā garastāvoklī. Tagad jau virzāmies uz jūras pusi.

Taras kanjons

Ceļā gan ir vēl daudz vērtīgu apskates vietu, taču visu redzēt nesanāks. Tepat netālu – kādus 800 m tālāk – pirms tuneļa pa kreisi ir kāds ļoti spēcīgs avots, kurš Taras upi it kā pāršķeļot uz pusēm. To mums ieteica apskatīt Žabļaka mājas saimnieks. Piebraucam un no augšas novērtējām, ka ūdens šajā laikā ir par maz, lai būtu šāds efekts un braucam tālāk.

Taras ieteka

Pēc maza brītiņa stop – no kalna gāžas akmeņi. Skats iespaidīgs, bet patiesībā ceļu strādnieki stiprina klinti ar aizsargsietu, lai šāda parādība nenotiktu patvaļīgi.

Akmens nogruvums

Ceļš no Taras kanjona pagriežas uz Moračas upes kanjonu. Šis ceļa posms ne par velti skaitās viens no skaistākajiem. Braucam zem pārkārušām klintīm, cauri milzu akmens sienām, pa šaurām aizām.

Te ceļā neliela kultūras pietura: Moračas klosteris. Arī ievērojama Melnkalnes kultūrvēsturiska vieta. Ir jāredz, bet es būšu kritisks. Man neliekas pieņemami, ka Dievnamā ierīkota suvenīru tirgotava. Ir taču pietiekoši daudz iespēju to izdarīt blakus. Arī netālu esošais hotelis galīgi neiederas ainavā. Bet es jau maz saprotu.

Dārzs

Motel

Ap 15:00 īsi pirms Podgoricas Sandra sagaida savu komforta āra temperatūru +33,5C. Ja nav jāstrādā un var braukt, baudot klimata kontroli, arī man nav nekas pretī.

Podgoricā iepērkam pārtiku tuvākajam laikam. Atrisinām dažas tehniskas ķibeles – busam “nobeidzās” akumulators. Vietējie ātri iesaka veikalu, kur visu var dabūt. Tā arī ir un vēl lētāk nekā Latvijā vairumtirdzniecības cenā.

Tagad gan viss. Pa taisno uz apartamentiem Sutomorē. Lai brauktu pa taisno, jāmaksā 2,50€ par mašīnu, un busiņu katrreiz klasificēja citādāk – dažreiz pasažieru, citreiz kravas, atkarīgs no caurlaides darbinieka. Tiesa, cena mainījās dubultīgi.

17:30 esam galamērķī – mājiņā Apartments Turist. Iekārtojamies istabiņās. Mājiņa izrādās glītāka, nekā cerēts. Reklāmas filmiņā izskatījās sliktāk. Tagad logi nomainīti, iztaisīts gaumīgs remonts. Patīkami, jo uzturēsimies šeit veselu nedēļu.

Iepazīstamies ar saimnieku – krievu ģimene no Maskavas, kas uz šejieni pārvākušies jau kādus gadus 7. Sākumā šķiet tādi neuzticīgi, uzreiz prasa samaksu par visu noīrēto periodu. Pa lielam jau mums vienalga, pat labāk uzreiz samaksāt, lai nauda nepazūd vai neiztērējas. Bet sarunā noprotu, ka te kāds var arī „uzmest”. Klienti galvenokārt ir krievi, kas, aizraujoties ar “kārtīgu” atpūtu, mēdz šo to pademolēt un atžirgstot var arī nozust.

Nu laiks doties uz jūru, kas uz pilsētas pludmali ir 10 min gājienā, bet uz nomales pludmales bāru, kādas 20 min. Mums pievienojas pēdējais ceļotāju pārītis, kuri nokļūšanai Melnkalnē izvēlējās lidošanu. Viņi jau iepazinuši vietējo situāciju un parāda taisnāko ceļu uz pludmali. Bet, ak vai. Te nu kultūršoks klāt: nokļūšana pludmalē ir caur izgāztuvei līdzīgu apvidu. Visapkārt iepirkuma maisiņi, papīri un cita draza. Mums 90-ajos tik traki nebija. Jūrā ūdens silts un skaidrs. Vakara pelde ir pašā laikā, jo rīt jau atkal jauna diena!

Iepatikās? Padalies ar draugiem!

Komentāri