3. septembris, 6. ceļojuma diena. Mostamies ar domu, ka šodien ir mierīgās atpūtas un relaksācijas diena. Dienas gaismā paraugāmies no mūsu mitekļa balkona, bet nekas neliecina, ka esam pašā Batumi centrā. Nav skats uz jūru, kāds pieejams Batumi Orient Lux viesnīcā, bet priekš mums tāpat ir labi, kur esam.
Iekšpagalms ir tipisks visai Gruzijai. Šeit nevienu neuztrauc, kā izskatās. Vadi un kondicionieru caurules haotiski „instalētas” uz ēkas ārsienas, un katrs īpašnieks to ir veicis pēc saviem labas projektēšanas principiem. Bet galvenais, ka viss strādā.
Sperot pāris soļus no pagalma atklājas pilnīgi cita pilsēta. Sakopti parki, lepnas jaunceltnes un iespaidīga pludmales promenāde.
Vēl ir agrs, un pilsētas ielas un pludmale ir tukšas. Īstais laiks, kad bez steigas un drūzmas apraudzīt vietējās nozīmīgākās vietas.
Lēnā pastaigā nonākam līdz centrālajai satiksmes maģistrālei, kur apjautājamies par transportu uz Sarpi. Sarpi ir robežpilsēta uz Gruzijas – Turcijas robežas. Vairāki vietējie mums iesaka apmeklēt tieši šo pludmali, jo tur ir klusāk un mierīgāk, arī ūdens dzidrāks. Lai nokļūtu tur, izmantojam sabiedrisko autobusu. Biļete maksā 0,80 lari un brauciens ilgst nepilnu stundu.
Lai gan Sarpi pilsētiņa un pludmale ir neliela, šeit tāpat var baudīt mieru viesnīcās netālu no pludmales. Drūzmu šeit rada tikai uz robežas šķērsošanu gaidošās smagās automašīnas. Pludmale ir pustukša, ūdens silts un dzidrs. Peldoties iznāk satikties ar palieliem zivju bariņiem (kādu 5 m2 laukumos), kas peld pa pašu ūdens virsu. No krasta mūs rūpīgi uzrauga arī Turcijas robežsargi, kas svarīgi tuvojās mums, ja iepeldēts tika dziļāk un nepareizā virzienā. Bet tā kā vietas jūrā bija gana, tad speciāli kašķi nemeklējām.
Pāris stundas gozēšanās saulē mums ar Ojāru jau ir pilnīgi pietiekoši. Tāpēc atstājam meitenes sauļojoties un paši ejam ekspedīcijā uz pilsētiņas krogiem, kuru šeit nemaz nav daudz. Ieklīstam arī kādā slēgtā viesnīcas krogā, bet tā kā galīgi neizskatāmies pēc vietējiem, mūs tur laipni uzņem. Tur izdzeram pa alus glāzei un tiekam pie wi-fi paroles. Taču par mūsu pusdienu vietu izraugāmies kādu necilu ēstuvi uz pašas pilsētas robežas un beigās secinām, ka ar izvēli neesam kļūdījušies.
Pusdienas tiek sagatavotas pārdesmit minūšu laikā ar vislielāko rūpību. Pasūtam dažādus ēdienus, lai izbaudītu maksimāli daudz nacionālos labumus. Mums tiek atrasts arī mājas vīns, kuru pirmos 1,5 l pasūtam, bet nākošo jau saimnieks mums uzsauc. Pusdienas ir vienkārši lieliskas, plus vēl saturīga saruna ar saimnieku par vietējo dzīvi. Naudas izteiksmē (40 lari kopā) kārtējo reizi apstiprinās, ka Gruzijā ir jāēd krogos.
Gardi ieturējušies sēžamies autobusā un dodamies atpakaļ uz vietējo metropoli. Ceļā mūs vairs nepārsteidz govju satiksme uz autoceļiem. Saprotami tas būtu mazākos miestos, bet arī Batumi priekšpilsētā no rītiem un pēcpusdienā viena braukšanas josla tiek atvēlēta mājdzīvniekiem.
No sarunām ar vietējiem esam noskaidrojuši, ka labāko alu Gruzijā var nopirkt tieši Baturiani alus darītavā, kas mums ir pa ceļam. Autobusa pietura ir tieši pie darītavas veikala, tur arī tirgo tikko kūpinātas zivis. Vienkārši izcils komplekts un zivis perfektas!
Lai nokļūtu atpakaļ apartamentos, transportu nolemjam neizmantot, bet doties pastaigā pa promenādi un pilsētu centra virzienā. Pāris kilometri jānoiet, taču tur ir ko redzēt. Saulriets lēnīga pastaigā, nu vienkārši forši. Iepērkam vakaram augļus, kas šeit ir lieliski. Uz ielas arī kāds taksists piedāvā mums mājas vīnu no Kahetijas. Tā kā degustēšana ir atļauta, tad novērtējam to par tiešām labu un 5 l pa 15 lariem ir pašā laikā.
Lai arī diena ir bez lielām fiziskām aktivitātēm, vakarā varoņdarbi vairs nav prātā. Iedzeram pa kausam alus un glāzei vīna, paēdam augļus un gulēt.
Leave a Reply