Ir sestdienas rīts un mums laiks mainīt apartamentus. Sintras māja bija ļoti laba un ērta, bet pēdējo nedēļu dzīvosim Portugāles dienvidu krastā, kur arī jau laikus esam rezervējuši villu.
Ceļā plānojam pavadīt visu dienu, lai vairāk apskatītu okeāna piekrasti, zvejnieku pilsētiņas un iekšzemes dabu.
Vispirms šķērsojam dzelzs tiltu, kas ir konstruēts pēc slavenā San Francisko tilta prototipa, tikai mazāks. Tad piestājam Težu upes kreisajā krastā pie lielās Kristus skulptūras, no kuras paveras perfekta panorāma uz Lisabonas pilsētu.
Ar to īso Lisabonas apskati beidzam, un gar piekrasti dodamies uz dienvidiem, braucot pārsvarā tikai pa vietējas nozīmes ceļiem. Īsa pelde Sesimbras pludmalē, kas labiekārtota un populāra arī vietējo pilsētnieku vidū. Pēc tam brauciens pa kalnu ceļiem (N379-1) caur Arrabida dabas parku.
Ļoti, ļoti ainavisks ceļš. Skaistākajās vietās izveidotas stāvvietas īsai fotosesijai un skatu baudīšanai.
Pusdienlaikā esam Sines pilsētiņā, kas atrodas uz tāda kā raga okeānā. Noteikti nav tūristu populāra vieta, drīzāk rūpnieciska pilsēta ar lielu ostu. Uz pašas promenādes ir kāda moderna ēstuve, bet gribējās ko vietēju. Bet ir siesta un pārsvarā viss ir ciet un ielas tukšas. Līdz ievērojam, ka kādā krodziņā ir rosība. Saimnieki paši ietur pusdienas, bet ir tik atsaucīgi, ka noorganizē lielisku uzņemšanu un izcilas pusdienas no jūras veltēm. Cenas demokrātiskas un garšoja ļoti. Tas bija tieši tas, ko gribējām: nacionālais portugāļu ēdiens, ko ciena paši vietējie un nav ar tūristu uzcenojumu. Vienīgi vietas nosaukumu neatminos, vienkāršs krodziņš pie labiem cilvēkiem.
Tālāk mūsu ceļš nedaudz iegriežas iekšzemē, bet joprojām pa mazajiem ceļiem, kuru kvalitāte ir laba un arī satiksme pilnīgi brīva. Šajā Portugāles daļā jau dominē korķu koku audzes.
Zeme šeit akmeņaina, bet siltums un saulīte pār pārēm. Un šie brīnumainie koki nemaz nejūtas slikti, kad tiem ik pēc 4…6 gadiem nomizo mizu. Te nu tas ir: Portugāles nacionālais lepnums – korķis.
Iznāk šķērsot arī nacionālo dabas parku teritorijas, kur ceļi ved kalnā un lejā atklājot pasakainas ainavas. Taču šogad skatu krietni pabojājuši mežu ugunsgrēki. Liesmas gan apdzēstas, bet viss vēl ož pēc deguma. Atsevišķas nogāzes palikušas pavisam pelēkas.
Daudzviet tiek stādīti jauni kociņi. Varbūt ir cerība, ka arī kāds pieaugušais koks atdzīvosies. Stumbri pilni dzīvības sulas, tāpēc nav sadeguši pilnībā. Pat lapas ir tikai daļēji sadegušas, paliekot cieši turoties pie zariem. Acīmredzot pielāgojas šim karstajam un ugunsbīstamajam klimatam.
Tuvojoties vakaram, sasniedzam arī mūsu villu Larotil, kur pavadīsim nedēļu, apceļojot Algarvi.
Villa liela un grezna. Un cena ļoti izdevīga. Vairāk skatīt šeit.
Mūsu mājai vistuvāk (kādas pusstundas gājienā) ir divas pludmales. Lielākā ir Marinha. Tur arī devāmies nākošajā rītā.
Ir automašīnu bezmaksas stāvvieta, labiekārtots celiņš nokļūšanai pludmalē, neliela kafejnīca un dzidrs ūdens ar burvīgiem zemūdens un krastu skatiem.
Lai arī pludmale nav liela, drūzmas nav. Vietas visiem pietiek. Un, lai nebūtu tikai bezmērķīgi jācepas saulē, var peldus vērot zemūdens valstību, kas ir ļoti labi saskatāma un arī bagāta ar visādām zivīm. Kā arī izstaigāt takas pa krastu klintīm, no kurām redzami mazie līcīši un vientuļās klintis.
No Marinhas pa gājēju takām var viegli nokļūt Benagil pludmalē.
Benagil pludmalīte ir krietni mazāka. Taču šīs vietas odziņa ir viena no pasaules top skaistākajām alām – Benagil. Piekļūšana pludmalei ir brīva, mašīnas stāvvieta arī, taču jārēķinās, ka uz šo vietu brauc vairāk tūristi tieši apskatīt šo unikālo “cauro” alu. To var apskatīt gan no klints, gan ūdens. Tiesa no augšas, drošības apsvērumu dēļ, piekļuve ir norobežota.
Bet no ūdens puses tajā var brīvi iepeldēt gan peldus (jānopeld mazāk par 100m) gan turpat pludmalē iznomājot Sup pelddēli, vai arī veicot lielāku ekskursiju ar motorlaivu. Labvēlīgos laika apstākļos uz peldlīdzekļiem veidojas pagaras rindas.
Varu iedrošināt peldēt pašiem, jo ūdens ir sāļš un labi notur virspusē. Visu laiku pludmali uzrauga glābēji ar ūdensmočiem. Vienīgi brīžos, kad alai pietuvojas kāds lielāks tūristu kuteris, ir drusku bailīgāk, taču šie paši glābēji regulē satiksmi un viss notiek nevainojami. Laivu vadītāji ir profesionāļi.
Patiesībā ala iekšpusē ir milzīga. To labi izgaismo augšā caurums klintī.
Pati pludmalīte tai pat laikā ir pašaura un brīžiem varētu izveidoties zināma drūzmēšanās. Bet šai piekrastē ir vēl tik daudz skaistu peldvietu… Mēs šurp šad tad atnācām vēl tumsā, tad gan te ir tukšs un kluss.
Leave a Reply